(Bībeles) Jūdas Karaliste vēsturē

Pamatinformācija un sākotnējā veidošana

Karalis Solomons nomira un atstāja savu dēlu valdīt Izraēlas Apvienotajā Karalistē. Tomēr augšējā Karaliste, ko okupēja ziemeļu ciltis, Jeroboama vadībā sacēlās pret Rehaboamu, Zālamana dēlu. Zālamana valdība atstāja cieto nodokļu un piespiedu darba mantojumu ziemeļu ciltīm, un tas bija tas, kas, kā teikts, ir spiests viņus sacelties pret Rehoboamu. Tas bija sākums šķietami nebeidzamam karam starp abiem bijušajiem sabiedrotajiem. "Viena Dieva sistēmas" ieviešana ticībā arī radīja lielu konfliktu, jo daudzi ziemeļi ķēniņi joprojām izmantoja elāndraudzību, ko atstāja kanānieši un citi. Rehaboams uzcēla sienas un stiprināja Jūdu, bet viņa piektajā gadā kā ķēniņš Ēģipte uzbruka un pakļāva savu valstību kā vasālu valsti.

Paaugstināt spēku un sasniegumus

Pēc Roboama nāves viņa dēls Abija kļuva par Jūdas ķēniņu. Abija sāka militāru kampaņu pret Izraēlu, kas izraisīja 500 000 Izraēlas nāvi, pēc tam pakļaujot Izraēlu. Pēc Abijas nāves viņa dēls Asa pārņēma un atjaunoja Jūdas stiprinātās pilsētas. Viņa valdīšana bija raksturīga mieram un labklājībai 35 gadus, līdz Etiopijas karalis atnāca un uzbruka Jūdai. Asa tomēr varēja uzvarēt Etiopijas karali un izglābt savus cilvēkus no iekarošanas. Jošafāts pārņēma Asa kā Jūdas ķēniņu un darīja mieru ar Ziemeļ Izraēlas ciltīm. Arī šis miers bija sadalīts, un Jošafāts devās uz citiem kariem. Jehoram, viņa pēctecis, nebija tik laimīgs, jo viņa ģimene tika nolaupīta, uzbrūkot filistiešu bariem.

Problēmas un pretrunas

Bībele pierāda Jūdas valstību kā milzīgu un spēcīgu, lai gan daudzi arheologi šo ideju ir apstrīdējuši. Faktiski arheoloģiskie izrakumi ir parādījuši, ka Jūda, iespējams, bija neliela cilšu kopiena. Pastāv arī šaubas par to, ka to identificē kā apmetni 11. gadsimta beigās, tāpat kā Jūdas. Akadēmiskie zinātnieki, kas mācījās Jūdas valstībā pēc Izraēlas vienotās Karalistes krišanas, norāda, ka ebreju Bībeles stāstījums par Jehovas dusmām par elkdievību Jūdā tajā laikā nebija precīzs. Ebreju Bībelē teikts, ka Jūdas un Izraēlas senie ķēniņi bija sodīti par to, ka viņi nespēja apturēt daudzu dievu pielūgšanu tajā laikā, lai gan vēsturiskie ieraksti un arheoloģiskie atklājumi savu reliģisko praksi novieto neskaidrā gaismā.

Samazināties un nomākt

Jūdas beigas atnāca, kad Zedekija, ieceltais Jūdas ķēniņš un vēlās Jehojakimas brālis, sacēlās pret savu labumu, Babilonas II Nebukadnecaru II, un atgriezās savā uzticībā Ēģiptes faraoniem. Pirms Zedekijas Jehojakims atteicās godināt Babilonijas karali, un viņš tika ātri kartēts Babilonā, kamēr visi viņa dēli tika nogalināti. Šis traģiskais notikums beidzās ar Jūdas valstību. Galu galā patiešām atnāca pilsēta, kuru atstāja nolaupītie un nomocītie pilsoņi. Jeruzaleme tika nojaukta zemē, un tās tempļa dārgumi tika izvilkti kā Babilonas uzvara. Pilsēta kļuva par spoku pilsētu līdz 7. gadsimtam. Tomēr tie, kas no tās iedzīvotājiem, kuri varēja izbēgt no Babilonijas iebrucējiem, lēnām pārcēlās uz Benjaminu, Izraēlas cilts galvaspilsētu.

Vēsturiskā nozīme un mantojums

Jūda tika pilnīgi pamesta pēc tam, kad Babilonijas karalis Nebukadnecars II izlaupīja pilsētu un iznīcināja to. Vairāki no Jūdas ķēniņiem vienmēr būs jāatceras kā "sliktie" karaļi, kas lauza viņu derību ar Jehovu. Rezultātā Dievs atstāja viņus neaizsargātus, lai tos varētu iekarot Babilonieši, un pēc tam pēc tam viņi bija spiesti ciest. Jūdaisma mācībās var teikt, ka Jēzus tomēr ir piedodošs Dievs, jo 539. gadā Pētera Achemenīdi ļāva ebreju pēcnācējiem no Jūdas Karalistes atgriezties savās dzimtenes zemēs un atjaunot ebreju templi tur. Tajā pašā gadā bija arī Babilonijas impērijas kritums neapšaubāmi vairāk iecietīgāku un labvēlīgāko persiešu achāņu rokās.