Kas bija Suecas krīze?

Suecas krīze, kas pazīstama arī kā Sinaja karš vai Kēsta operācija, bija Izraēlas, Apvienotās Karalistes un Francijas iebrukums Ēģiptē 1956. gada beigās ar mērķi iegūt kontroli pār Suecas kanālu un arī gāzt Ēģiptes prezidentu Gameli Abdeli Nasseru. Tomēr ASV, ANO un Padomju Savienības politiskais spiediens piespieda trīs iebrucējus atsaukt pazemošanu Lielbritānijai un Francijai un nostiprināt prezidentu Nasser. Trīs valstis sasniedza dažus militāros mērķus, bet Sezas kanāls tika slēgts sešus mēnešus no 1956. gada oktobra līdz 1957. gada martam, ANO veidojot UNEF miera uzturētājus, lai uzraudzītu Ēģiptes un Izraēlas robežu.

Suecas kanāla vēsture

Suecas kanāls tika atvērts 1869. gadā pēc būvniecības pabeigšanas, ko kopīgi finansēja Francijas un Ēģiptes valdības. To vadīja un pārvaldīja Suezas jūras kanāla Universālais uzņēmums, un apkārtnē palika Ēģiptes teritorija. Kanāls pastiprināja tirdzniecību starp valstīm un palīdzēja Eiropas koloniālajām varām kontrolēt savas kolonijas. 1875. gadā Ēģipte nodeva 44% no savas kanāla daļas britiem ar franču daļu, kas uzturēja lielāko daļu akciju. Kad Apvienotā Karaliste iebruka Ēģiptē 1882. gadā, viņi pārņēma kontroli pār valsti, ieskaitot pareizo kanālu. Konstantinopoles konvencijas laikā kanāls tika atzīts par neitrālu zonu 1888. gadā. Kanāls bija stratēģiski nozīmīgs 1. un 2. pasaules kara laikā kā pārvadājuma maršruts. Pēc Otrā pasaules kara briti konsolidēja un nostiprināja savu pozīciju Suezā. Kanāls kļuva par aizvien pieaugošu spriedzi Anglo-Ēģiptes attiecībās. 1951. gadā Ēģipte atcēla Anglijas un Ēģiptes 1936. gada līgumu, ar kuru Apvienotajai Karalistei 20 gadus tika piešķirts nomas līgums. Tomēr briti atteicās atteikties, kas izraisīja militāro apvērsumu 1952. gada 25. jūlijā, kas izveidoja Ēģipti kā republiku.

Strīds

Ēģipte veica kravu un sūtījumus no Izraēlas un uz to, lai meklētu un konfiscētu, šķērsojot Suecas kanālu. 1951. gadā ANO Drošības padome dominēja Ēģiptē, lai izbeigtu ierobežojumus un pārtrauktu jebkādu iejaukšanos šādā kuģniecībā. 1954. gadā Nasser sponsorēja reidi Izraēlā, izraisot virkni represiju. Viņš arī īstenoja politiku, kas neapmierināja britu mērķi Tuvajos Austrumos, tādējādi palielinot naidīgumu starp Ēģipti un Lielbritāniju. 1956. gada jūlijā Nassers nacionalizēja Suecas kanālu un iesaldēja visus Suecas kanāla uzņēmuma aktīvus un slēdza kanālu Izraēlas kuģošanai. Briti nolēma par militāro iejaukšanos kā līdzekli vai atgūt kontroli pār kanālu. Nassera rīcība arī izsauca Francijas valdību, kas arī nolēma par militāro iejaukšanos.

Iebrukums

Izraēlas militārā plānošana operācijai bija vērsta uz Šarmelšeiha pilsētas sagūstīšanu, kas ļautu viņiem piekļūt Sarkanajai jūrai. Gazas josla bija arī mērķis, jo tā bija Fedayeen grupas apmācības vieta. Izraēlas Gaisa spēki sāka konfliktu 1956. gada 26. oktobrī, 1500 stundas ar uzbrukumiem Sinai. Ēģiptes bruņotie spēki ierīkoja dedzīgu aizstāvību, bet pirmajā dienā ziņoja par 260 avāriju. 1956. gada 30. oktobrī Ēģiptes kara flote nosūtīja savu karakuģi Haifai. Tomēr kuģi nomāca Izraēlas spēki, kas kaitēja kuģa dzinējam. 31. oktobrī britu spēki pievienojās karam Ziemeļu Sarkanajā jūrā. Turpmākajās piecās dienās karš pastiprināsies, kad arī Francija piedalīsies karā. Politiskais spiediens un ekonomisko sankciju draudi piespieda britu izsaukt pamieru 1956. gada 6. novembrī.

Nāves gadījumi, kas radušies no Suecas krīzes

Paredzams, ka negadījums pārsniedz 3000, bet Ēģipte ziņo par vislielāko skaitu. Briti reģistrēja 16 nāves gadījumus un 96 ievainoja, bet Francijas cietušie bija desmit miruši un 33 ievainoti. Izraēlā tika reģistrēti 231 nāves gadījums un 900 ievainojumi, bet Ēģiptes upuriem bija 100-3000 nāves gadījumu un 4000 traumu.