Kopenhāgenas kritēriji: kāda valsts ir piemērota pievienoties Eiropas Savienībai?

Lai valsts varētu kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti, valstij ir jābūt Eiropas valstij. Valsts kā Eiropas klasifikācija balstās uz politiskiem faktoriem, nevis tikai uz ģeogrāfisko stāvokli. Eiropadomei ir pienākums politiski novērtēt jebkuras ieinteresētās valsts Eiropas klasifikāciju. Tāpēc jebkura no 50 suverēnajām valstīm Eiropā ir tiesīga pievienoties Eiropas Savienībai. Šīs valstis ir alfabētiskā secībā; Albānija, Andora, Armēnija, Austrija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Beļģija, Bosnija, Bulgārija, Horvātija, Kipra, Čehija, Dānija, Igaunija, Somija, Francija, Gruzija, Vācija, Grieķija, Ungārija, Islande, Īrijas Republika, Itālija, Kazahstāna, Latvija, Lihtenšteina, Lietuva, Luksemburga, Maķedonijas Republika, Malta, Moldova, Monako, Melnkalne, Nīderlande, Norvēģija, Polija, Portugāle, Rumānija, Krievija, Sanmarīno, Serbija, Slovākija, Slovēnija, Spānija, Zviedrija, Šveice, Turcija, Ukraina, Apvienotā Karaliste un Vatikāns.

Tomēr, lai gan valstis, kas nav Eiropas valstis, tiek izslēgtas no tiesībām piedalīties ES, pastāv daži starptautiski pasākumi, kas ļauj šādām valstīm zināmā mērā integrēties Eiropas Savienībā. Viena šāda vienošanās ļauj valstīm, kas nav Eiropas valstis, izmantot eiro kā oficiālo valūtu to attiecīgajā ekonomikā. Vēl viena vienošanās ir ar Eiropas kaimiņattiecību politikas noteikumiem, kas tika izveidoti kā līdzeklis, lai tuvinātu Eiropu kaimiņvalstīm, piedāvājot finansiālu palīdzību un bez tarifu piekļuvi ES tirgiem valstīm, kas atrodas tuvu ES dalībvalstu teritorijām. Krievija ir vienīgā Eiropas Savienības dalībvalsts, kas atbrīvota no Eiropas kaimiņattiecību politikas vienošanās galvenokārt tās lielās teritorijas dēļ. Dažas valstis, kas nav Eiropas valstis, kurām ir privilēģijas, ir Alžīrija, Tunisija, Ēģipte, Lībija, Burundi, Bahreina, Katara, Libāna, Jordānija, Bahreina un Izraēla. Eiropas valstis, kas nav ES dalībvalstis, saskaņā ar šo nolīgumu ir Ukraina, Gruzija, Azerbaidžāna, Moldova un Ukraina, un visas tās ir „Austrumu partnerības” ietvaros (tā ir nosaukta tāpēc, ka lielākā daļa valstu atrodas uz austrumiem no ES).

Politiskie kritēriji, lai pievienotos Eiropas Savienībai

Nākamais kritērijs, ko izmanto, lai novērtētu valsts, kas vēlas pievienoties Eiropas Savienībai, atbilstību, ir politiskie kritēriji. Veicot novērtējumu, Eiropadome analizē valsts politisko skatījumu, izmantojot funkcionējošu demokrātiju, cilvēktiesību aizsardzību, tiesiskumu un minoritāšu aizsardzību un cieņu. Cilvēktiesību aizsardzība ir ļoti svarīga, ja valsts tiek uzskatīta par ES dalībvalsti. Šo cilvēktiesību definīcija un sastāvs ir uzskaitīti Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā. Cilvēktiesību aizsardzība ir ļāvusi dažām atbilstīgajām valstīm veikt būtiskas sistemātiskas izmaiņas attiecīgajās valdības funkcijās, lai tās atbilstu ES prasībām. 1953. gada Eiropas Cilvēktiesību konvencijas panti ir vēl viens līgums, ko izmanto, nosakot cilvēktiesību aizsardzību valstī. Tiesiskums ir citi politiskie kritēriji, ko izmanto Eiropadome, un tajā ir teikts, ka valdības pilnvaras var īstenot tikai saskaņā ar rakstiskiem likumiem, kas atbilst noteiktajai procedūrai to pieņemšanā. Jebkurai valstij, kas vēlas kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti, ir nepieciešama arī funkcionāla demokrātija, kurā visiem tiesīgiem pilsoņiem ir atļauts vienlīdzīgi piedalīties politisku lēmumu pieņemšanā visos pārvaldības līmeņos. Šādai funkcionālai demokrātijai ir nepieciešama brīva prese, personiskās domas brīvība un brīvas arodbiedrības.

Valstīm ir pienākums veikt brīvas un taisnīgas demokrātiskas vēlēšanas, izmantojot slepeno balsošanu, un iesaistītajām politiskajām partijām nevajadzētu kavēt valdību pildīt savas pilnvaras. Cieņa pret mazākumtautībām ir vēl viens kritērijs, ko izmanto, lai pārbaudītu valsts atbilstību. Valstīm, kas vēlas kļūt par ES dalībvalstīm, ir jāaizsargā un jāaizsargā savas nacionālās minoritātes. Šis noteikums tika izveidots Nacionālo minoritāšu aizsardzības pamatkonvencijā, bet konvencija bija neskaidra attiecībā uz „nacionālo minoritāšu” definīciju, kas noveda pie tā, ka ES dalībvalstis oficiāli paziņoja par savu nacionālo minoritāšu definīciju. Politiskos kritērijus izmanto arī, analizējot Eiropas kaimiņattiecību politikas valstis, kas ir tiesīgas saņemt ES finansiālu atbalstu. Valstis, kas tiek uzskatītas par tādām, kas ir pretrunā ar Eiropas Savienības noteikumiem par cilvēktiesību aizsardzību, funkcionējošas demokrātijas klātbūtni un mazākumtautību aizsardzību, nesaņem ES atbalstu.

Ekonomiskie kritēriji, lai pievienotos Eiropas Savienībai

Nākamais kritērijs, ko izmanto, novērtējot valsti, kas vēlas pievienoties Eiropas Savienībai, ir valsts ekonomika. Eiropas Komisijas izmantotie ekonomiskie kritēriji lielā mērā ir vērsti uz valsts ekonomiku, kurā tirgus ekonomika ir Komisijas pieprasītā ekonomika. Lai nodrošinātu, ka tās atbilst ES prasībām, tiek analizētas daudzas šādu valstu ekonomikas nozares. Eiropas valūtas kursa mehānisms, kā arī Eiro konverģences kritēriji nosaka ekonomiskos apstākļus, kuriem jāatbilst atbilstīgajām valstīm. Abi līgumi tiek izmantoti, lai atvieglotu valsts monetāro pāreju no oficiālās valsts valūtas uz eiro. Pieci punkti ir valsts ekonomikas interesēs, un tie ir valūtas kursa stabilitāte, ilgtermiņa procentu likmes, valsts budžeta deficīts, SPCI inflācija un valdības parāda attiecība pret IKP.

Likumdošanas saskaņošana

Pēdējie kritēriji, kas izmantoti, lai analizētu valsts atbilstību ES dalībai, ir tiesību aktu saskaņošana. Likumdošanas saskaņošanā valstīm ir jāpieņem tiesību akti, kas atbilst Eiropas Savienības tiesību aktiem.