Kas ir autoritārisms?

Autoritārisms ir vadības sistēma, kurā vadītājam ir absolūta un autoritatīva vara un īsteno savus mērķus, neprasot padomu un padomu no šāda līdera sekotājiem vai priekšmetiem. Šo vadības sistēmu raksturo centrālā vara un personu individuālo brīvību apspiešana. Vadītājs ir augstākais, un nav augstākas varas virs viņa, tādējādi dodot tiesības spriest visu, kas ir viņa vadībā, pēc saviem ieskatiem. Autoritārisms ir viena no vecākajām vadības sistēmām, un senās civilizācijas tās ir praktizējušas tūkstošiem gadu.

Vēsture

Cilvēka sabiedrības ir īstenojušas autoritārismu visā vēsturē. Lielākā daļa, ja ne visas, senās pasaules valstības izmantoja autoritārismu, kur monarhs izmantoja pilnīgu un absolūtu varu un pieņēma visus lēmumus par karaļvalstu valdību. Šie monarhi izmantotu manipulācijas vai pat spēku, lai padarītu savus priekšmetus ievērotus likumus un noteikumus. Tomēr mūsdienīgajam autoritārisma veidam ir slāvu monarhi, kas 17., 18. un 19. gadsimtā valdīja pār Austrumeiropu. Šie monarhi praktizēja autoritārismu, lai atšķirtos no konstitucionālajiem monarhiem, kas valdīja pār citām Eiropas daļām, piemēram, Lielbritāniju. Lewin, Lippitt un White bija pirmie zinātnieki, kas 1938. gadā aprakstīja „autoritārisma” pārvaldības sistēmu un atšķīra to no demokrātiskas pārvaldības sistēmas.

Raksturlielumi

Ir vairāki raksturlielumi, kas nosaka autoritāru vadīšanas veidu. Viena iezīme ir tā, ka vadītājam ir absolūta vara kādas valsts vai organizācijas darbībā. Absolūtās varas rezultātā līdera lēmumi ir galīgi un nevar tikt apdraudēti. Tāpēc lēmumu pieņemšanas process ir tiešs, jo vadītājs iepriekš prasa maz padomu vai padomu. Lēmumu pieņemšanas process autoritārajā sistēmā ir stingrs un pilnībā atkarīgs no līdera vēlmēm. Priekšmetiem vai padotajiem ir ierobežots ieguldījums organizācijas vai valsts darbībā. Vairumā gadījumu vadītājs izmantos piespiešanu, manipulāciju vai brutālu spēku, lai viņa padotie vai priekšmeti atbilstu vadītāja mērķiem. Autoritārajā sistēmā vadītāji neuzticas savām tēmām un jūt, ka priekšmetus var kontrolēt tikai. Autoritāras valdības leģitimitāte galvenokārt balstās uz emocijām, kur priekšmeti identificē vadību kā līdzekli visām sociālām problēmām sabiedrībā. Autoritāru valdību raksturo arī ierobežots politiskais plurālisms, un valdošā režīma politiskie oponenti saskaras ar autoritārā līdera ierobežojumiem.

Autoritārisma pamatotība

Lai gan terminam „autoritārisms” vēsturē ir negatīvas nozīmes, autoritārajai vadībai ir arī vairākas priekšrocības. Viens no autoritārisma nopelniem ir lēmumu pieņemšanas procesa racionalizēšana, kas ļauj ātri pieņemt lēmumus, kas ir labākā iespēja, ko vislabāk atspoguļo steidzamos apstākļos, piemēram, militārajās operācijās, kurās lēmumi ir jāpieņem ātri. Racionalizēts lēmumu pieņemšanas process ietaupa laiku, ko izmanto konsultācijās. Vēl viens autoritāras vadības ieguvums ir cieša un stingra vadītāja uzraudzība, kas neļauj padotajiem un subjektiem izdarīt bezrūpīgas kļūdas vai atlaisties, pildot savus pienākumus. Cieša uzraudzība palielina darba ņēmēju produktivitāti un kvalitatīvu darbu. Tā kā autoritārās sistēmas līderis pavada lielus cieņus no sekotājiem, un priekšmeti ir uzmanīgi, lai nesaskanētu ar līdera direktīvām. Vadītājs, būdams vienīgais lēmumu pieņēmējs, tiek atbrīvots no smagas darbības, kas balstās uz ārējo palīdzību, lai sasniegtu savus mērķus.

Autoritārisma trūkumi

Tā kā autoritārisms ir saistīts ar diktatūru un apspiešanas režīmiem, sistēmas trūkumi ir labi zināmi un padara to par nevainojamu vadības sistēmu nevienā valstī. Viens autoritārās sistēmas trūkums ir tas, ka tas nomāc organizācijas vai valsts priekšmetu iztēli un radošumu. Pilsoņu ieguldījumi ir izdevīgi līderim, bet autoritārisms ir darbība, kas dehumanizē subjektus, kuriem bez jautājuma ir jāvēršas no līdera. Motivācija strādāt šādā vidē parasti ir zema, jo priekšmeti reti tiek novērtēti, un līderis visu kredītu par visas organizācijas sasniegumiem.

Anti-autoritārisms

Anti-autoritārisms ir pretējs autoritārismam. Atšķirībā no autoritārisma, anti-autoritārismu raksturo ticība pilnīgai personu līdztiesībai likuma un pilsonisko brīvību priekšā. Anti-autoritārismam ir daudzas iezīmes ar anarhismu. Anti-autoritārisms paredz brīvu domāšanu, ja cilvēki tiek aicināti izteikt viedokļus, kas balstīti uz saprātu un loģiku un kurus neierobežo tradīcijas, reliģiskie uzskati vai autoritāte tādā procesā, ko sauc par brīvu. Anti-autoritārismu raksturo arī viedokļu apmaiņa un brīvprātīga pakļautība, kad personai ir atļauts meklēt speciālistus, jo šādām personām ir lielāka pieredze un zināšanas attiecīgajās jomās, vienlaikus saglabājot tiesības kritizēt. 20. gadsimta vidū Rietumos parādījās anti-autoritārisma kustība pēc Otrā pasaules kara. Anti-autoritārisma vilnis, kas nāca cauri Eiropai un Amerikas Savienotajām Valstīm, balstījās uz antisfismu un pretestību pret pasaules lielvaru pieaugumu. Anti-autoritārisma popularitāti 20. gadsimta vidū veicināja ietekmīgi bohēmiski 1950. un 1960. gadu kultūras kustības, piemēram, hipiji un „Beat paaudze”, kam bija anti-autoritārās tendences. Vēl 20. gadsimta bohēmijas kustība, kuras pārliecība bija pretrunā ar anti-autoritārismu, bija 1970. gadu sodi. Šīs kultūras kustības, kurām jauniešu vidū bija liels sekojums, izmantoja vardarbīgus līdzekļus, lai īstenotu savu anti-autoritārisma aktivitāti.

Autoritārisms un dzimums

Pastāv sakarība starp autoritārismu un dzimumu nevienlīdzību, atklāsmi, kas tika konstatēta Brandt un Henry pētījumā. Pētījumā konstatēts, ka dzimumu nevienlīdzība bija izplatīta sabiedrībās, kurās pilsoņiem bija autoritāras pārliecības. Šādās sabiedrībās sievietēm bija maz (ja tādi ir) vadošie amati, un visas vadīšanas iezīmes, piemēram, iztēle vai neatkarība, tika apspiestas no sieviešu izpausmes. Šajās autoritārajās sabiedrībās vīrieši ieņēma vadošus amatus, kamēr sievietes ieņēma ļoti maz dominējošo sabiedrisko lomu. Pētījumā arī konstatēts, ka autoritāras pārliecības izpaužas ne tikai dominējošā dzimuma dēļ sabiedrībā, bet gan vīriešu un sieviešu kopienā šādās sabiedrībās, neatkarīgi no dzimuma apspiešanas.