Apvienoto Nāciju Organizācija - Starptautiskās organizācijas vēsturē

Dibināšana

Pirms Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) izveides 1919. gadā dibinātā Tautu līga bija atbildīga par starptautiskās sadarbības un miera veicināšanu. Tomēr tās nozīme mazinājās 1930. gados, kad asu spēki ieguva ietekmi, izraisot otro pasaules karu. 1942. gadā tika parakstīts "Apvienoto Nāciju deklarācija", lai oficiāli paziņotu par sabiedroto sadarbību Otrā pasaules kara laikā. Arī šajā laikā terminu Apvienoto Nāciju Organizācija veidoja Lielbritānijas premjerministrs Vīnstons Čērčils un ASV prezidents Franklins D. Roosevelts. Pirmais oficiālais mēģinājums izveidot ANO sākās ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu izstrādi ANO konferencē par starptautisko organizāciju, kas notika Sanfrancisko, Kalifornijā 1945. gada aprīlī. Konvenciju vadīja Roosevelt, Churchill un Padomju premjers Džozefs Staļins un tajā piedalījās 50 valstu valdības pārstāvji, kā arī vairākas nevalstiskās organizācijas (NVO). Pēc diviem mēnešiem galīgo hartu parakstīja visas iesaistītās valstis, izņemot Poliju, kura tajā laikā nevarēja nosūtīt pārstāvi uz konferenci, un 1945. gada 15. oktobrī parakstīja hartu. Visbeidzot, pēc ratifikācijas iesaistīto valstu valdībām, ANO oficiāli tika dibināta 1945. gada 24. oktobrī. Šīs starptautiskās organizācijas izveides mērķis bija aizsargāt pasaules nākamās paaudzes no kara kaitīgās sekas un vēlreiz apstiprināt ticību, ko izraisīja Eiropas Savienība. cilvēkus pamattiesībās. Tā mērķis bija arī nodrošināt vienlīdzīgas tiesības visiem un veicināt pasaules iedzīvotāju taisnīgumu, brīvību un sociālo progresu.

Dalība

ANO, starpvaldību organizācija, pašlaik ir 193 dalībvalstis. Valstis, kas iesaistītas Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu parakstīšanā un ratificēšanā 1945. gadā, tiek sauktas par ANO sākotnējo vai dibinātāju. ANO Drošības padomei ir pieci pastāvīgie locekļi, proti, Ķīna, Krievija, Francija, Apvienotā Karaliste un Amerikas Savienotās Valstis. Visi šie locekļi ir pilnvaroti veto ANO rezolūcijām un tādējādi tiek saukti par "Lielajiem 5", "P5" vai "Pastāvīgajiem pieciem". Citas valstis pievienojās ANO turpmākajos gados, sekojot noteiktajiem protokoliem, lai kļūtu par šīs prestižās pasaules organizācijas biedriem. ANO dalības pieteikumu iesniegšanas process parasti ietver valsts pieteikumu dalībai, apliecinot, ka tā ir gatava pieņemt visas saistības, kas sīki izklāstītas ANO Statūtos. Pēc tam ANO Drošības padome pieņem lēmumu un pieņem rezolūciju, aicinot ANO Ģenerālo asambleju uzņemt valsti. Pēc tam ANO Ģenerālās asamblejas locekļi pieņem savu rezolūciju, pieņemot jauno valsti ANO vai nē.

Struktūra

Sešas galvenās struktūras nosaka ANO struktūru. Proti, tās ir Ģenerālā asambleja, Drošības padome, Ekonomikas un sociālo lietu padome, ANO Sekretariāts, Starptautiskā Tiesa un Aizbildnības padome. Ģenerālā asambleja ir vienīgā ANO struktūra, kuru pārstāv visas 193 dalībvalstis, un ir iesaistīta ANO politikas veidošanas funkcijās. Divām trešdaļām Ģenerālās asamblejas locekļu balsu ir jāpieņem nozīmīgi lēmumi tādos jautājumos kā miers un drošība, budžets, jaunu dalībnieku uzņemšana un citas ANO politikas jomas, bet citiem mazāk nozīmīgiem jautājumiem ir nepieciešama vienkārša vairums. ANO Drošības padome pilda būtisko ANO funkciju, lai nodrošinātu starptautiskā miera un drošības uzturēšanu. Tajā 5 pastāvīgi un 10 nepastāvīgi locekļi, katrs ar vienu balsojumu, pieņem lēmumus par pasaules miera un drošības jautājumiem, un visiem pārējiem ANO locekļiem ir pienākums pieņemt Padomes veiktās darbības. Drošības padomei ir arī tiesības atļaut spēku izmantot, lai atrisinātu draudus pasaules mieram un drošībai. ANO attīstības mērķi pārvalda Ekonomikas un sociālo lietu padome, kas nodarbojas ar tādu politiku un darbību izveidi, īstenošanu un izpildi, kas attiecas uz sociālajām, ekonomiskajām un vides problēmām, kas skar pasaules valstis. Tajā ir 54 locekļi, kurus ievēl Ģenerālā asambleja, un šie locekļi darbojas trīs gadus.

ANO sekretariāts ir ANO funkcionālais pamats. To vada ģenerālsekretārs, kam palīdz tūkstošiem ANO darbinieku, un izpilda ANO ikdienas darbības, ko vada tās galvenie orgāni. Starptautiskā tiesa ir ANO tiesu iestāde, kuras galvenā mītne atrodas Hāgā, Nīderlandē. Kad to atsaucas ANO pilnvarotās iestādes, tā ir iesaistīta starptautisko strīdu izšķiršanā un sniedz padomdevējus ANO dalībvalstīm. Aizbildnības padome ir ļoti specializēta ANO struktūra, kas sākotnēji bija atbildīga par to, lai pārraudzītu 11 ANO uzticības teritorijas un uzraudzītu to virzību uz pašpārvaldi un neatkarību. Visas 11 trasta teritorijas bija sasniegušas savu brīvību līdz 1994. gadam, un līdz ar to 1994. gada 1. novembrī šīs padomes darbības un pilnvaras tikties reizi gadā tika apturētas.

Mērķi

ANO galvenais mērķis ir saglabāt starptautisko mieru un drošību. Tas sasniedz šo mērķi, veicot pasākumus, lai novērstu starptautiskus konfliktus, palīdzot konfliktā iesaistītajām pusēm mierīgi atrisināt savus jautājumus, uzturot miera uzturēšanas vienību un nosūtot miera uzturēšanas spēkus traucētajām teritorijām, lai radītu apstākļus, kas veicina strīdu un traucējumu izbeigšanu un atjaunotu mieru. Vēl viens svarīgs ANO mērķis ir atbalstīt starptautiskās tiesības un nodrošināt, lai iesaistītās valstis ievērotu un stingri ievērotu starptautiskos līgumus un citus likumus. Neraugoties uz pasaules miera, likuma un kārtības uzturēšanu, ANO ir arī humānās palīdzības funkcija, un tā pieliek ievērojamas pūles, lai aizsargātu un veicinātu cilvēktiesības un veicinātu ilgtspējīgu attīstību. Humānās palīdzības sniegšana tiem, kam tā ir vajadzīga, jo īpaši dabas vai cilvēka izraisītu katastrofu laikā, ir arī viens no ANO galvenajiem mērķiem. ANO ir vairākas specializētas programmas un fondi (UNDP, UNICEF, UN Women, UN-Habitat uc), specializētas aģentūras (Pasaules Banka, PVO, FAO, UNESCO, ILO uc) un citas organizācijas un organizācijas (UNAID, PTO). uc), kas strādā kopā, lai sasniegtu ANO mērķus.

Pašreizējā valsts

ANO šobrīd ir viena no svarīgākajām starptautiskajām organizācijām pasaulē, kas lielā mērā ir atbildīga par starptautiskā miera un drošības uzturēšanu un humānās palīdzības sniegšanu katastrofu laikā. ANO ir spējusi samazināt un atrisināt konfliktus pēc Otrā pasaules kara postījumiem. Rezultāts ir acīmredzams mazāk cilvēku, kas 21. gadsimta pirmajā desmitgadē miruši konfliktā, nekā tie, kas ir 20. gadsimta desmitgadē. ANO ir arī palīdzējusi mazināt lielo badu, jo arī pārtikas krīzes dēļ mirst mazāk cilvēku. FAO, Pasaules pārtikas programma un citi ANO fondi un programmas ir palīdzējuši samazināt nepietiekama uztura izplatību globālā mērogā. ANO ir arī spējusi aizsargāt kritiskās biotopus ar augstu bioloģisko daudzveidību, piemēram, Galapagu salas, izmantojot šīs politikas, programmas un līdzekļus, kas paredzēti vides taupīšanai. Vairākas Nobela Miera prēmijas ir ieguvušas arī personas un aģentūras, kas tieši saistītas ar ANO. Lai gan pagātnē un tagadnē ANO ir kritizēta par dažiem tās lēmumiem un politikas virzieniem, daudzi ar ne tik pozitīviem rezultātiem, šīs organizācijas sasniegumi galējās nabadzības mazināšanā, kā arī pārtikas, veselības un vides krīzes visā pasaulē un tās progresīvā attīstība attīstību, nevar noliegt. Tādējādi šī organizācija turpina strādāt, lai gūtu labumu tiem paaudzēm, kas nāk ar savu attīstības un miera uzturēšanas darbību.